Latvijas sabiedrībā, tāpat kā daudzviet pasaulē, nāve un bēres tradicionāli ir uzskatītas par jūtīgām tēmām, par kurām nereti izvairās runāt pat tuvāko cilvēku lokā. Tomēr šī klusēšanas kultūra ir radusies samērā nesen, jo iepriekšējās paaudzes par nāvi nevairījās runāt, tieši otrādāk – senie latvieši pat plānoja savu aiziešanu no šīs pasaules. Senāk cilvēki ne tikai pieņēma nāvi kā neatņemamu dzīves daļu, bet arī praktiski sagatavojās tam brīdim – sagatavoja apģērbu, kādā vēlējās tikt apbedīti, iegādājās zārku un pat norādīja vēlamās apbedīšanas vietas. Arī šobrīd daudzi vecāka gadagājuma cilvēki ir atlikuši tā saucamo “zārka naudu”, lai tuviniekiem pēc viņu aiziešanas nebūtu jāsatraucas par to, kur ņemt naudu bēru rīkošanai. Jāpiemin gan, ka agrāk tendence glabāt zārku bēniņos bija saistīta ar to, ka nebija iespējams zārku tik vienkārši iegādāties, kā tas ir šobrīd, tādēļ zārks tika izgatavots jau dzīves laikā un nereti to līdz nāvei izmantoja lietderīgi, uzglabājot tajā, piemēram, dažādas mantas vai pat graudus. 

Nāve nav tabu temats!

Lai arī mūsdienu sasteigtajā dzīves ritmā neviens nevēlas domāt par nāvi, tomēr nāve, tāpat kā piedzimšana, ir neatņemams dzīves process, tādēļ mēs vēlamies aicināt cilvēkus jau dzīves laikā pārrunāt ar saviem tuviniekiem visus jautājumus, kas saistīti ar bēru organizēšanu. Pārrunājiet ar dzīvesbiedru, bērniem vai tuviniekiem par jums pieņemamāko apbedīšanas veidu – klasisku apbedīšanu vai kremāciju, par vietu – vai vēlaties tikt apbedīts dzimtas kapos vai tuvāk bērnu dzīvesvietām, kā arī par iespējamu orgānu ziedošanu pārstādīšanai, jo, notiekot nelaimes gadījumam, tuviniekiem var tikt uzdots šis jautājums, un pieņemt šādu nozīmīgu lēmumu ir ļoti smagi, ja nav zināmas aizgājēja vēlmes. Šāda veida sarunas var šķist sarežģītas un emocionāli grūtas, tomēr tās ļauj nodrošināt, ka aizgājēja vēlmes tiks ņemtas vērā un ievērotas. Tas ne tikai atvieglo tuviniekiem lēmumu pieņemšanu skumju brīdī, bet arī dod iespēju aizgājējam pašam noteikt, kā viņa mūža noslēgumu godinās.

Parūpējieties par juridiskiem un praktiskiem jautājumiem! 

Visvairāk par nāvi izvairās runāt tieši jaunāka gadagājuma cilvēki, baidoties, ka, runājot par nāvi, viņi kaut kādā veidā var to piesaukt, tomēr tā ir māņticība. Diemžēl mēs neviens nevaram paredzēt dienu, kad mēs aiziesim, tomēr ir jāapzinās, ka neviens no mums nav nemirstīgs, tādēļ ir svarīgi savlaicīgi sakārtot gan mantojuma lietas, gan visus juridiskos un praktiskos jautājumus, lai tuviniekiem jau tā smagā brīdī nebūtu jāizlemj aizgājēja vietā par tik svarīgiem jautājumiem.  Turklāt atklāta saruna par nāvi veicina veselīgāku attieksmi pret šo neizbēgamo dzīves aspektu. Apzinoties un izsakot savas vēlmes, cilvēks var justies mierīgāks, zinot, ka viņa vēlmes tiks izpildītas. Tas var palīdzēt mazināt ar nāvi saistītos aizspriedumus un veicināt atvērtāku sabiedrības attieksmi pret tēmām, kas saistītas ar nāvi un bērēm.

Lai arī nāves un bēru tematika Latvijas sabiedrībā joprojām ir jautājums, kas netiek apspriests, svarīgi ir atcerēties mūsu senču attieksmi pret šo tēmu. Senie latvieši neuzskatīja nāvi par beigām, bet gan pāreju uz dzīvi aizsaulē, un atklātas sarunas un praktiska sagatavošanās šiem dzīves notikumiem var palīdzēt ne tikai atvieglot tuvinieku emocionālo un praktisko slogu, bet arī mazināt aizspriedumus, kas ir radušies saistībā ar apbedīšanas nozari kopumā. 

Ainara Spirģa apbedīšanas birojs nodrošina cieņpilnu atvadīšanos no aizgājēja, ievērojot visas aizgājēja un tuvinieku izteiktās vēlmes saistībā ar bēru procesa organizēšanu.